Meitene, Maroka un motocikls 1.daļa - "Ceļš uz Āfrikas kontinentu"

Te nu es esmu, ceļa uz nezināmo, nedaudz satraucošo un pavisam spontāno. Kur? Uz Āfriku! Moto ekspedīcijā pa Maroku .

Mērķis- Izbraukt ar motociklu Āfrikas bezceļus, konkrētāk- Marokas bezceļus. Izpētīt un redzēt to ko retais ir redzējis un piedzīvojis. Aizbraukt tur kur ar auto neaizbrauksi, noķert piedzīvojuma garšu un sajust brīvību ! Riskēt un pats galvenais DZĪVI DZĪVOT !

Es pati- meitene, kurai pieredze bezceļa braukšanā ir maza. Nav gluži pirmā diena uz motocikla, bet nu pēc dabas jau nekāds renegāts ar neesmu, drīzāk galvā visādas krāsas, bet apņēmības gan man ir daudz. Iepriekšējais mocītis man bija Suzuks SV650S 😁. Tāpēc nekur talāk par granteni netiku. Braucu, braucu un ātri vien sapratu, ka ar šādu moci nav aršana. Sajūta, tāda nedaudz kā piesieta, ļoti ierobežota. Tas man nepatika, jo sapratu, ka man vajag brīvību ! Sapņoju arī es daudz, bet sapņi mēdz arī piepildīties – tāpēc motocikls man tāds, kas var aizvest arī tur kur ceļš beidzas. Honda CRF250L, civilais enduro, tiesa gan, kumeļš nemaz vēl nav pieradināts (lai būtu jautrāk, pirms brauciena atjaukts vaļā motors un sadalīts pa reizinātājiem- slodzē pārbaudīts nav, turēšu īkšķus…) Mans ceļa biedrs, instruktors, gids, principā viss vienā- Aldis Vēveris, motociklists, kurš uz Maroku brauc jau ento reizi. Pieredze bezceļa braukšanā viņam ir gana, kaut gan pats to pieticīgi noliedz. Motocikls viņam kaplis – WR450F jaudīgs un viegls. Teikšu tā, ja kādreiz dzīvē gribas aizbraukt uz Maroku un tur pagāzēt ar moci, viņš ir īstais cilvēks pie kura vērsties.

Bet vispirms līdz Marokai vēl jātiek. Motocikli piestiprināti, mantas saliktas, kāpjam mašīnā un ceļā! Latvijā auksts un zemi klāj sniegs. Lietuvā līdzīgi, tāpēc ātri cauri un Polijā iekšā. Polijā ziema beidzas. Polija kā jau Polija- brauc, brauc un tā līdz pat vakaram. Laikapstākļi neiedvesmo, lietus līst, viss apmācies un ceļš garš. Braucot Aldis atkal nolasījis instruktāžu- atkārtojot ko darīt, ko nē, kur braukt, kā braukt, kā nebraukt. Es tik māju ar galvu, ka saprotu, bet vai tiešām saprotu ? To laikam pārbaudīsim tikai praksē… Braucam tālāk, nu jau Vācija, laikapstākļi vēlprojām nekādi- lietus, +6°C, esam ceļā uz Franciju. Vācijā ceļi protams ļoti labi un braukt var ātri. Francijā iebraucam jau pilnīgā tumsā. Francijā daudz maksas ceļu, maksā šeit, maksā tur, visur maksā. Nākamais rīts- jau pavisam savādākos toņos iekrāsots- saulains un grādi jau +12°C, saule patīkami silda un pavisam cits noskaņojums.

Labi, kur talāk?… Uz Nadoru prāmji kursē gan no Francijas (Séte) gan Spānijas (Barselona, Almeria, Motrila). No Barselonas prāmis uz Nadoru kuģo 31h, no Almerias 8h. No Barselonas jau visas biļetes izpirktas, tātad brauksim no Almerias. Viss jau būtu labi, taču Almeria ir aptuveni 800km tālāk, kā Barselona… Bet priekšnieks nemaz nepārdzīvo- no sērijas “nemīz būs labi”. Nodomāju- laikam jau 31h nīkt uz prāmja nemaz nebūtu tik forši (laikam jau viss notiek kā tam jānotiek.) Tad nu ātri ieķeram internetā prāmja biļetes un ceļā uz Almeria. Virzoties vairāk uz Dienvidiem paliek jūtami siltāk, nu jau pie Barselonas jau +17°C un saule silda vaigus- siltums man ļoti iet pie sirds. Dosimies uz ostu, tur mūs var sagaidīt visādi pārsteigumi, jo iebraukt valstī mēs gribam ar trim transportlīdzekļiem. Maroka mīl birokrātiju, papīru čupas, zīmogs te, zīmogs tur… nedaudz vēlāk 2.daļa – “Iebraukšana Marokā “