Meitene, Maroka un motocikls 4.daļa- “Uguns kristības.”

Tā diena ir klāt, mans pirmais brauciens pa tuksnesi ar motociklu! No rīta ir auksts, naktī ar nosalu, brokastis īsti neapēdu, bet diena paliek labāka kad ieraugu viņu !!! – jā… manu CRF250L. Es zinu ka mums abiem šī būs pirmā reize, tāpēc satraukums ir liels. Vai mocītis nepievils ? Un pats galvenais- vai es nepievilšu sevi?

Ekipējums mugurā un darbinu mocīti iekšā. Izbraucam no pilsētas un bezceļos iekšā. Instruktors pa priekšu, es iepakaļ. Cenšos sekot līdzi, lai nepazustu , bet tomēr arī zem riteņiem jāskatās. Iesākums mierīgs- segums ļoti neatšķiras no mūsu grantenes. Viss mainās pēc pāris kilometriem, kur jāšķērso pirmās upes gultnes. Akmeņi, kāpumi, kritumi, smiltis- nav viegli, bet tieku galā. Tad vēlak parādās arī viens no sarežģītajiem posmiem, kur- akmeņu paklājs. Akmeņi sākot no dūres izmēra līdz futbolbumbas, tuvu viens pie otra, braucot pa tādiem -stūrī sit ārā no rokām, arī nav viegli, bet močiju tālāk. Ik pa laikam pieķeru sevi runājot sev galvā- nemīz, būs labi, Tu to vari ! Instruktors ik pa laikam atskatās vai es tieku galā. Močijam tālāk ! Un tikko kā uz brīdi atslābstu, saprotu, ka nemaz nevar atslābt, jākoncentrējas ir visu laiku ! Var šķist, ka brauc pa klaju tuksnesi, bet pēkšņi ūdens izskalots grāvis, un galīgi ne mazais !

Dienu esam nomocījuši, nu jābrauc no tuksneša ārā pirms satumst ! Kad tiekam ārā no bezceļa, pa taisno pilsētā iekšā- Bouarfā, un meklējam kur paēst. Ir atrasts ! Jo vairāk paēdu, jo mazāk spēka, jūtu jau šodien, ka rīt muskuļi sāpēs ! Pie galda man 5 kaķi. Saņemos un ar pēdējiem spēkiem braucu līdz palikšanas vietai. Pirmā diena kā uguns kristības , bet kas par dienu un kas par pieredzi, wow !

Tuksnesī ir posmi, kas ir vieglāki un posmi, kas sarežģītāki, bet tad arī parādās smiltis-mans bieds. Līdz šim visgrūtāk man iet tieši moto braukšana smiltīs, arī enerģiju visvairāk atņem, bet lai tiktu kur plānots, jābrauc ir. Instruktors, ik pa laikam iesaka kādu ieteikumu, kā labāk izbraukt, kur braukt u.t.t. Es cīnos, bet jūtu, ka spēki sāk izsīkt, ēsts šodien īsti nav, enerģija sāk pazust, bet vēl gabals ko braukt.

Instruktors pārsteidz ar ieplānoto maršrutu- skati ir elpu aizraujoši ! Veci tilti, sliedes tuksnesī, visas ainavas ir tā vērtas, lai cīnītos ! Starpcitu, esam pārdesmit kilometru attālumā no Alžīrijas! Kāpēc es to piemiņu ? Jo Marokas un Alžīrījas sauszemes robeža ir slēgta kopš 1994.gada! Kāpēc ? Principā karo par smiltīm ! Tāpēc ceru arī, ka nesanāks uzdurties, kādam nelabvēlim.