Meitene, Maroka un motocikls 7.daļa- “Spožums un posts”

Šoreiz mazāk par motocikliem, bet vairāk par Maroku.

Lielākā daļa cilvēku, kas atceļo uz Maroku, parasti, iegūst “standarta kultūras paku”. Ar to es domāju- kamieļi, kvadri, 4×4, tadžīni, tēja, krāšņie trauki, apģērbi, garšvielu kalni, grezniem privātie dārzi un ēkas u.t.t. Tas viss ir ļoti skaisti un krāšņi, bet tas līdzīgi kā Instagrams ir tāda kā fasāde. Tāpēc man personīgi interesē nokļūt tur kur ceļš beidzas, kur tūristu taka neiet, lai uzzinātu īsto dzīves garšu Marokā…

Ātri vien top skaidrs, ka aiz Marokas krāšņā tēla slēpjas daudz atkritumu un nabadzība. Lielajās pilsētās viss ir kičīgi- viss čum un mudž, ielas pilnas ar tirgotājiem, katrs tirgo ko vien var notirgot. Ir dzīvība, ir kustība, ir cilvēki. Arī tūristus var manīt ik pa laikam.

Katrā lielajā krustojumā starp pilsētām ir policijas ekipāžas “check point”, kur kungi mundieros stāv un veic “face control”. Izskatās jau ļoti nopietni un var likties, ka kontrole ir tip top. Bet tur pat aiz krustojuma visi mauc ar mopēdiem bez ķiverēm, trīs stāvos, vedot kazu, brālēnu un ledusskapi uz tā. Auto uz jumta 5 aitas, dīvāns un uz auto āķa sēž pieķēries stopētājs. Viens kungs uz āža rikšo, cilvēki uz brauktuves pastaigājas, mopēdi pa ietvi močī, tur pat garām Dacia Duster panesās – īsāk sakot, baigais kokteilis.

Bet nobraucot nedaudz nost no tūristu trases, jau var manīt kā izmainās ēkas- kā spožumu nomaina pavisam necilas- no mālainas smilts un salmiem salipinātas būdiņās. Tur pat blakus ēkām daudz atkritumu, jo te ar atkritumu apsaimniekošanu, katrs cīnās kā var- cits izmet tur pat pie sētas, cits klajā laukā sadedzina un tikai lielākās pilsētās atkritumu apsaimniekošana atstrādāta, bet atkritumi tāpat ir visur.

Mazajos ciemos arī ēdiens tiek gatavots arī ļoti vienkārši un primitīvi, tīrības standarti te citi. Tāpēc cilvēkiem, kas pieraduši pie sterilas vides labāk palikt uz tūristu takas, jo PVD šeit būtu jau sirmi

Ēzeļi un kaķi te ir daudz un tie man patīk visvairāk, jo atgādina multeni par Šreku. Kaķi ir pirmie kas ir tavi draugi kad ēd, bet ēzeļi tiek pielietoti visādi- gan zarus nest, gan cilvēkus vest un nu vietējie stāsta, ka ēzeļi arī narkotikas pārvadājot, ar pie auss piespraustu rāciju, bet tas jau cits stāsts…

Bet nedaudz par to nabadzību… Lai gan Maroka ir viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm, arī šeit daudz cilvēki dzīvo, maigi sakot- pieticīgi. Un ziema ir tas periods kuru pārdzīvot ir grūtāk. Ir auksts, jā, Āfrikā arī ir auksts, dažviet kur nakšņoju, temperatūra bij’ ap 1C°. Tas var likties, kas tad tas par aukstumu, bet ja ēkās no apkures vai siltumizolācijas nav ne miņas, tad naktis ir diezgan auksts. (Kalnainajos apgabalos cilvēki dzīvo arī alās). Bieži redzu vietējos, kas dedzina atkritumus ārā mucā un arī sildās pie uguns. Šajos apgabalos vietējiem mode īsti neinteresē, katrs satuntulējies, lai siltāk un es ar īpaši neatšķiros…

Nauda ir tik cik ir, un ja tūrists kaut ko nopērk, tas ģimeni pabaro. Un visi visus pazīst, kā jau mazā ciemā, ja ienāc vietējā kafejnīcā un prasi kafiju ar pienu, drošvien piena viņiem nebūs, bet lai nepazaudētu Tevi kā klientu, pats īpašnieks skrien uz veikalu un nopērk pienu. Te nebūs- “nē sorry, mums nav.” Ja, kaut kas nav , tad to sagādās pie brālēna vietējā veikalā…Bērni ieraugot parasti skrien pakaļ un prasa naudu. Vietējie veči mēģina ļoti uzbāzīgi kaut ko notirgot, bet var jau saprast, katrs pelna kā var…

Maroka ir ļoti daudzveidīga, un cilvēki ar dzīvo dažādi. Bet laikam tur jau tas sāls…